Vecrīga

Tad, kad man bija 18 gadu,  bet izskats vēl neliecināja par piederību galvaspilsētai un sestdienu rītos tika gaidīti pirmie agrie vilcieni mājup, sapnis par dzīvošanu Vecrīgā likās kā tāda tāla Apsolītā zeme. Reiz pat viens taksists nolēma darīt labu rīta agrumā un aizvest mani līdz mājām par baltu velti, jo, plikām kājām soļojot pa bruģētajām ielām ar visaugstāko papēžu zandalēm rokās, noteikti izskatījos glābjama nekavējoties. Taču ne velti sieviešu žurnāli katrā otrajā rakstā apgalvo, ka agrāk vai vēlāk piepildās visas mūsu vēlēšanās, jo nu pat veselus trīs mēnešus nodzīvoju ar ar brokastu skatu uz Doma laukumu, bet, lai ataisītu viesiem vīnu, gāju uz lejas kafejnīcu aizņemties korķviļķi. Tiku brīdināta par kaitīgajiem draugiem, kas nevilcināsies izmantot manu izdevīgo dislokācijas vietu, tomēr šis rudens vairāk saistīsies ar mīļiem ciemiņiem un lielām ērtībām, neskatoties uz to, ka Mitrokhin’s Master Band repertuāru septembrī iemācījos no galvas.

Tagad dzīvošu 12 minūtes tālāk, un tuvākajās dienās mans brīvais laiks sauksies Remonts – pelēkā, rozā vai baltā krāsā.

Preses Nams

Tā dienu no dienas liekas, ka ierastais ceļš darbos – Vecrīga, Vanšu tilts, Pārdaugava – ir izzināts līdz katrai detaļai, ka acis slīd pāri zināmajām lietām, kas kādam liecina par rutīnu, bet citam par stabilitāti. Tad pēkšņi mans skatiens aizkavējas pie Preses Nama laukuma stāvvietā noparkota balta taksometra ar atvērtām durvīm, blakus kuram pats šoferis praktizē ci-gun vai kādu citu no augstajām austrumu mākslām, veicot izklupienus krustiskām kājām un pagriezienus ar sakļautām plaukstām krūšu rajonā. Iedomās man šādi skati saistās ar koši sarkanu kļavu parkiem, vējā krītošiem ķiršu ziediem un rītausmu, bet kurš tad ļautu pilsētas zaļumos iebraukt ar auto, lai no mašīnas stereo varētu dzirdēt liegās melodijas?

Doma laukums

Kā gan sauca to spēli ar metāla bumbām, kādu parasti spēlēja onkulīši Francijas dienvidos un Londonas klerki rozā kreklos korporatīvajos “team-building” pasākumos, jo tieši tādu šovakar spēlē jaunieši Doma baznīcas ieplakā. Iegrimuši spēlē jau gandrīz stundu, ka nemana ne vēsumu, ne draudzenes, kas noskatās metienos.

Un, ja tā padomā, kas gan būtu Doma laukums bez tās ieplakas… agros rītos tajā uzrodas vīriņš, kas staidzina suni, vasarā bērni tur pat met kūleņus no kalna lejā, a pārīšu dejošana vai norunātie randiņi ar ziediem brīvdienu rītā pirms desmitiem varētu būt šīs vietas otrais vārds. Jo šeit nevar nepatikt –  āra kafejnīcas devušās ziemas guļā, baznīcas pulkstenis ticis pie izgaismotas ciparnīcas, svaigi kruasāni dzimst kvartāla attālumā, bet ļaudis darbdienu rītos šķērso laukumu diagonālītēs ar kafijas krūzēm rokās.

Diafilma

Piektdienas naktī soļojot vieglā “dabsolī” mājup no pasākuma rakstnieku ielu [Barona un Blaumaņa] stūrī atradu filmiņu, kurai uz robotās maliņas rakstīts 220 CBEMA M8 Безопасная, bet saturs vēsta par to, kā izskaidrot  “funkcijas” jēdzienu skolniekiem matemātikā:

Kurš pazaudējis?

Darba drēbes

Tik vakar ievēroju, ka MacDonald’s pārdevējiem ir speciālas nebalinātas džinsu bikses, kurām uz labās bikšdibenkabatas izšūts liels “M”.

Meitenēm

 

 

Aprilia Mojito Custom 50/125 . Ar apskaužamu regularitāti redzu vienu debeszilu Vecrīgā dienu no dienas.

/foto no uk.aprilia.com/

Priekos un bēdās

Spriežot pēc piekaramajām atslēgām, kas apjož Daugavmalas margas Swedbank Saules akmens parciņā, 2008. gada populārākais precinieks bijis Vitālijs.

Tallinas iela

Rīta agrumā nosoļoju šo ielu pilnā garumā, un, zinot savas simpātijas pret pilsētu pagalmiem kā tādiem, man šo gājienu nāksies atkārtot, ielienot apskatīt tos visus un atrast visskaistāko. Bez tam tur ir cepuru salons, ķīniešu bistro, pie auto rezervju daļu veikala apgleznots brandmūris ar divu baltu zirgu pajūgu, Vārnu ielas republika un  “Staburadzes” cepumu mājas smarža jau krietnu gabalu iepriekš.

Kaimiņš

Šorīt bija atnācis mākleris, lai novērtētu dzīvokli, kas jau tuvākajā laikā tiks atstāts citiem. Bildēja un secināja, ka viss šeit “horošo”, gan plānojums, gan remonts, dzelzs durvis un telpa veļas mašīnai. Šo māju zināja labi, jo rajons izdevīgs, un vairākiem paziņām pārdevis dzīvokļus blakus kāpņutelpās. Izgājis uz balkona, viņš izdvesa:

- “Vid prosta prekrasnij… A ņeznajete, Rubiks tut ješčo živjot?

Ja tā padomā, šajos pāris gados tā arī neesmu viņu redzējusi, ejot pēc piena mājas čībiņās. Varbūt mūsu kaimiņu būšana tāda pilsētas leģenda vien ir?

Ak, Rudmate!

Šo uzrakstu jau pāris dienas redzu Rīgas raksturīgākajos krustojumos zīmētu uz asfalta. No kā secināms, ka viņa noteikti ir neizmirstami lieliska, savukārt puisim ir milzīgas kabatas pilnas krāsainu krītiņu.