Preses Nams

Tā dienu no dienas liekas, ka ierastais ceļš darbos – Vecrīga, Vanšu tilts, Pārdaugava – ir izzināts līdz katrai detaļai, ka acis slīd pāri zināmajām lietām, kas kādam liecina par rutīnu, bet citam par stabilitāti. Tad pēkšņi mans skatiens aizkavējas pie Preses Nama laukuma stāvvietā noparkota balta taksometra ar atvērtām durvīm, blakus kuram pats šoferis praktizē ci-gun vai kādu citu no augstajām austrumu mākslām, veicot izklupienus krustiskām kājām un pagriezienus ar sakļautām plaukstām krūšu rajonā. Iedomās man šādi skati saistās ar koši sarkanu kļavu parkiem, vējā krītošiem ķiršu ziediem un rītausmu, bet kurš tad ļautu pilsētas zaļumos iebraukt ar auto, lai no mašīnas stereo varētu dzirdēt liegās melodijas?

Priekos un bēdās

Spriežot pēc piekaramajām atslēgām, kas apjož Daugavmalas margas Swedbank Saules akmens parciņā, 2008. gada populārākais precinieks bijis Vitālijs.

Zirbulis

Ziniet, Olimpijas Rimi ēdamajā stūrītī, dzīvo zvirbulis, kas ne no viena nebaidās. Gluži no šķīvja neēd, bet pielēkā cilvēkiem pavisam tuvu. Man liekas, labi viņš tā dzīvo, jo kaķi uz viņu skatās tik no grāmatu vākiem. Tā viņš tur lēkā zem galdiem un virs grāmatu un žurnālu stendiem, un ienāca prātā, ka tā tak tas var sakakāt visas grāmatas, tāpēc un tieši tāpēc, tās nesaiņo ārā no celofāna plēvītēm! Vēl iespējams zvirbulis ir depresijā, jo citi zvirbuļi nebrauc ciemos, tāpēc nekas neatliek kā ēst un žēloties par lieko svaru garās vēstulēs.
p.s. Stendā bija grāmata mazajiem “Resnais svešinieks”, bet tā kā tā bija plēvītē – neuzzināšu, vai tā nav bērniem bīstama.

Kalnciema ielas velodarbnīca

Jau kādu laiku skumji skatījos uz to viesistabas stūri, kur stāv velosipēdi, katrreiz nopūšoties, ieraugot pārdurto un izpūtušos riepu, kas nebūt nevairoja mana riteņa skaistumu. Šorīt nolēmu izdarīt To – paņēmu velosipēda pakaļējo riteni un aizdevos uz veloremontdarbnīcu. Kādus pāris gadus atpakaļ mirkļa uzplūdā nopirku no šeit strādājošajiem savu tagadējo riteni, kuru varu iecelt vilcienā ar vienu roku un velobraucienos bildēt ezīšus uz ceļa nesatraucoties, ka varētu atpalikt no grupas. Plus tur vēl bija tāds romantisks stāsts, ka jauneklis savulaik  salicis savai meitenei vislabāko velosipēdu, bet tad pašķīries, un tas palicis lāga neiebraukts.

Bet par ko vienmēr esmu domājusi, ir tas, ka tajā darbnīcā es iegriežos labi ja reizi gadā, bet man vienmēr jautā, kā ripo vai daudz vizinos, un nezinu, vai viņi tiešām atcerās manu seju vai arī velosipēdu? Smejos, ka drīzāk jau pēdējo, līdzīgi kā zobārsti, kas atcerās klientus pēc zobiem. Kā jau teicu, šoreiz man bija līdzi tikai aizmugures ritenis, bet atpazina uzreiz, atrada mazo stikla gabaliņu riepā un nu man ir velosipēds darba kārtībā.

Pārdaugava – spēks.

Pingvīns

Bet kamēr es biju prom, latviešu bāleliņi pa Jāņiem ir nokurinājši reklāmas pingvīnu Vanšu tilta galā.

Pārītis uz AB dambja

Nu viņiem abiem bija sirmi mati un vecums – pensijas, jau labu laiku. Simt punktu, ka ārzemnieki, un droši vien dzīvojās pa Radisonu.

Cik gan tur ko aiziet.

To spēj pat vecas kājas.

No malas likās tik romantiski. Kā pierādījums, ka filmās tādi stāsti nav paķerti no tukša gaisa.

Āgenskalna puika

Āgenskalna puika ar manu riteni.

Skatīt kopā ar šo.

Kalnciema iela

Kalnciema ielas svētki, vakara daļa ar “zaļo gardumu dēli”. Vislabāk no visiem ciemiņiem man patika tādi ar marķieri nošmulējušies bosiki, kas visiem prasija, lai iedod riteni ar ko pabraukāties ap māju [arī man, jo pēc ilgiem laikiem esmu auto atstājusi mājās]. Eve vaicāja, vai apzinos, ka  tie tak ir Āgenskalna puikas! Mirkli apdomāju, un viens no viņiem, jūtot ka nevaru izšķirties, teica – es varu iedot savu maku par ķīlu…

“Dod!”, un puikam parādās cits acu spīgums, kad palīdzu nolaist sēdekli zemāk. Tad nu viņš joņo uz riņķi, un viņa draugi ap manīm, lai tak šiem arī ļauj vēl vienu aplīti.

Āgneskalna mazie puikas ir pavisam lādzīgi – nebūt nesper riteņus, labprāt fotogrāfējas, taisa trikus “kas notiek ar velo, ja tam strauji nospiež priekšējās bremzes”, un savā makā nenēsā naudu.

p.s. bildes būs, kad attīstīšu filmiņu.