Meitene

Pie blakus galdiņa sēdēja kāds sērfotāj tipa Tētis ar savu astoņgadīgo [apmēram] Dēlu un laiski ēda pusdienas, bet lejā uz riteņiem aizvizinājās draudzenes. Tētis dēlam: “Paskat, tā meitene, nevarēju atcerēties, kur esmu redzējis. Smuka, ne?” A puika jau nedaudz vēlāk klapatoja no oficiantēm šķiltavas tētim un ar pirkstiem mēģināja izzvejot pēdējās šķidruma paliekas no konjaka tipa glāzītes.

Silts

Mēdz būt grūtas dienas un skumji vakari, bet tam visam seko rīti, kad  tevi pie dzīvības var noturēt tikai zupa pašā agrumā nevis kafija, kas liek kuņģim sagriezties sājā grimasē. Tie ir tie vientulīgie brokastu rīti mīlīgās kafejnīcās, kad nav iespējams nenoklausīties svešu draudzenīšu sarunu:

-Iedomājies, viņai bērns iečurāja printerī..

/@ kafe “Silts”/

Uz laimi

Vakar, skatoties Runājošos akmeņus pie Pēterbaznīcas, nejauši noklausījos sarunu.

Viņa: Mīļum!

Viņš: E!

Viņa: Man tiko putns uzkakāja. Uz matiem. Tev nav salvetes? Abas rokas netīras…

Kā vēsta tautas paruna – tas uz laimi, un ja vēl uz galvas… Uhhh, tur milzu laime gaidāma. Stāvēju viņiem pavisam blakām, varbūt arī man kas atkritīs.