Zirbulis

Ziniet, Olimpijas Rimi ēdamajā stūrītī, dzīvo zvirbulis, kas ne no viena nebaidās. Gluži no šķīvja neēd, bet pielēkā cilvēkiem pavisam tuvu. Man liekas, labi viņš tā dzīvo, jo kaķi uz viņu skatās tik no grāmatu vākiem. Tā viņš tur lēkā zem galdiem un virs grāmatu un žurnālu stendiem, un ienāca prātā, ka tā tak tas var sakakāt visas grāmatas, tāpēc un tieši tāpēc, tās nesaiņo ārā no celofāna plēvītēm! Vēl iespējams zvirbulis ir depresijā, jo citi zvirbuļi nebrauc ciemos, tāpēc nekas neatliek kā ēst un žēloties par lieko svaru garās vēstulēs.
p.s. Stendā bija grāmata mazajiem “Resnais svešinieks”, bet tā kā tā bija plēvītē – neuzzināšu, vai tā nav bērniem bīstama.

Sentimentālā literatūra

Izvilku no telefona bildes un sasmaidījos par šo. Tā ir bildēta Pēterburgā grāmatnīcā Dom kņigi. Vesels plaukts, kur nu, varētu teikt vesela sekcija ar “zarubežnuju sentimentaļnuju ļiteraturu” krāsainām muguriņām. Blakām otrajā stāvā bija kūku kafeinīca “Šokoladņica” ar skatu uz Ņevskij prospekt. Padārga, toties tiramisu zirga lielumā.

Latviski laikam saka – ārzemju daiļliteratūra un viss.

Iztiek bez sentimenta.

Maskava un arhitekts

Savu portfolio taisu jau ilgi, viļņveidīgi pareizāk sakot, pa drusciņai iedvesmas brīžos. Tāpēc ik reiz, kā uzduros kādam jau gatavam, no tiesas apskaužu par izdarīto un nosolos atsākt savējo. Lūk, viens ambiciozs arhitekts no Maskavas.

” Меня зовут Переслегин. Николай Переслегин. ”

Viņa portfolio noformēts kā grāmata/komikss par Džeimsu Bondu, kuru aicina iegādāties, un, lai nenopirktu kaķi maisā, mājaslapā var apskatīt tās atvērumus.  Lai arī tajā redzamā arhitektūra tīri subjektīvi liekas kā pati Maskava – ļoti interesanta un strīdīga, apvalciņš vai veids, kā tā pasniegta simpatizē. Un ko gan es saprotu no Maskavas! Nākamvasar aizbraukšu, tad redzēšu – varbūt tās milzīgās, bezformīgās, rūtainās stikla mājas tur iederas kā lauku pirtiņa Kurzemes pakalnu ieplakās meža ielokā.

p.s. Viņa darba vietas – biroja Concept 007 mājaslapa. Netipiska arhitektiem, kas labi.

Мой Париж

Manā grāmatplauktā ir tāda grāmata -”Мой Париж”, kuras autors Иля Эренбург. Nopirku pagājušo vasaru Porto modernās mākslas muzeja grāmatnīcā tāpēc, ka tā nezin kāpēc bija krieviski, izskatījās veca un bija par Parīzi.

“..Vairākus mēnešus klīdu pa Parīzi ar mazu aparātu rokās. Ļaudis dažkārt smaidīja: kapēc es bildēju sētu vai ielas bruģi? Nesaprotot, ka es bildēju viņus pašus. Dažkār tie, kas atradās man pretī, aizgriezās vai tieši otrādādi pieglauda matus, domājot, ka fotografēju tos, bet es mērķēju uz citiem – tiem, kas atradās nomaļus. Uz viņiem neskatījos, bet bildēju tieši viņus. Tas ir ļoti viltīgs aparāts. Sauc to tā maigi “Leika” [Leica]. Tai ir sānu skatu meklētājs, uzbūvēts pēc periskopa principa, ar iespēju fotografēt skatus 45 grādu leņķī.”

/aptuvens tulkojums no krievu valodas/

Un tā viņš klīst un apraksta pilsētu 20 gadsimta sākumā, tās ielas, rajonus, kafejnīcas, cietumus un afišu aplīmētās sienas, veido sērijas par pavisam parastiem cilvēkiem – komendantēm, kas dzīvo katrā Parīzes īres namā un ir lietas kursā par ikvienu iemītnieku, ubagiem, strādniekiem pusdienlaika pārtraukumā, vecenēm, sapņotājiem, zirga gaļas tirgotājiem un mīlētājiem Senas krastmalās. Par 14.juliju un mākslu, un “dejotavām”, kur kavalierim par katru nospēlēto deju bajānistam jāmaksā 5 sū, kas protams nav daudz, bet ja deja seko viena otrai..

Grāmata sastāv no tādiem maziem stāstiņiem vai aprakstiem, un pašas bildes, protams, melnbaltas un graudainas, piemeklētas atbilstoši stāsta motīvam. It kā nejaušas, bez pozēšanas, garāmejot piefiksētas.

Man pašai bija līdzīga sajūta, kad staigāju ar kaklā uzkārtu “Ļubiteļ” līdz viduklim, skatoties tā spoguļlodziņā. Tā slēdzis ļoti kluss, un cilvēki, pat ja pamanīja, ka man rokās vecs fotoaparāts, redzot, ka savu uzmanību veltu tikai tam, pat nenojauta, kurā brīdī tiek iemūžināti filmiņā.

Tāds neredzamais cilvēks-knipsētājs.