Doma laukums

Kā gan sauca to spēli ar metāla bumbām, kādu parasti spēlēja onkulīši Francijas dienvidos un Londonas klerki rozā kreklos korporatīvajos “team-building” pasākumos, jo tieši tādu šovakar spēlē jaunieši Doma baznīcas ieplakā. Iegrimuši spēlē jau gandrīz stundu, ka nemana ne vēsumu, ne draudzenes, kas noskatās metienos.

Un, ja tā padomā, kas gan būtu Doma laukums bez tās ieplakas… agros rītos tajā uzrodas vīriņš, kas staidzina suni, vasarā bērni tur pat met kūleņus no kalna lejā, a pārīšu dejošana vai norunātie randiņi ar ziediem brīvdienu rītā pirms desmitiem varētu būt šīs vietas otrais vārds. Jo šeit nevar nepatikt –  āra kafejnīcas devušās ziemas guļā, baznīcas pulkstenis ticis pie izgaismotas ciparnīcas, svaigi kruasāni dzimst kvartāla attālumā, bet ļaudis darbdienu rītos šķērso laukumu diagonālītēs ar kafijas krūzēm rokās.

Vīnes piezīmes #3

Sestdienā kājas pašas veda uz Naschmarkt krāmu tirgu, un tur bija tādas čigānu pelnrušķītes, kas tupēja lupatu kaudzēs un cilāja labumiņus, meksikānis ar sombrero un porcelāna figūriņām, gana daudz krievu valodas, ģimenes sudraba un simtgadīgu pērļu brošu, vīriņi ar pārķemmētiem matiem, kas ar pazinēja skatienu šķirstīja vecas grāmatas, armijas somu, jaku un gāzmasku stends un amerikāņu stūrītis ar oriģinālām Coca-colas pudelēm un plakātiem. Krāmi arī Vīnē ir krāmi, bet toties tagad zinu, kur nokļūst visas norautās Kalifornijas autonumuru zīmes.

Vīnes piezīmes #2

Likumsakarīgi, ka ceļojot pašai par sevi noorientēšanās svešā pilsētā notiek ātrāk, savukārt kompānijā, kad pareizā virziena atrašana veļas uz citu pleciem, apskates objekti atmiņā paliek vairāk kā fakti paši par sevi. Tomēr bija vieta, kuru trešajā reizē jau varēju atrast patstāvīgi:

“Phil” – kafejnīca/ bārs/ veikals ar liektu grāmatplauktu, kur var ne tikai apskatīt, bet arī nopirkt vērtīgas bilžu grāmatas, komiksus un nopietnus romānus vācu valodā. Šeit neatradu divas vienādas lampas pie griestiem,  sienas rotāja bilžu sienas ar kulta filmu scēnām un platēm, un pilnīgi visas mēbeles pretendēja uz dizainu, lai arī cik nomīļotas neizskatītos. Savukārt aiz grāmatu galda, kam puse vakaros pārvērtās par DJ pulti, pinkains mūzikas noteicējs lutināja apmeklētāju ausis tik tīkamā skaļumā, lai es nezaudētu sarunbiedrus un stāstu pavedienus.

“Ne velti!” – nodomāju, kad dienas atpakaļ, runājot ar Vīnes pazinēju, uzzināju, ka tai vietai gadu desmit vismaz vai varbūt pat vairāk.

1060 Wien, Gumpendorferstr. 10-12

foto: Matīss Groskaufmanis

Vīnes piezīmes #1

Aizmuku prom no savas dzimšanas dienas, kas vēl nebija nonākusi tanī līmenī, kad sveces kļūst dārgākas kā pati torte, tomēr gana nozīmīga, lai būtu savādāka kā līdz šim, tāpēc arī aizlaidos uz Vīni garā nedēļas nogalē.

Tā sagaidīja mani ar plus 27 grādiem un sauli, kas lika manam mētelim justies tik nevajadzīgam un zandalēm ieņemt pozu “mēs tak teicām, ka būtu lieti noderējušas!” Taču ceļotāju garderobe vienmēr ir elastīga, savukārt Vīne ļoti saprotama – parku loks, tramvaju līnijas, tirgus laukums kanālmalā un cakotās ēkas. Taču pats labākais ir miers, kas pārņem sēžot vakara kafejnīcā, tālu prom no darbu ikdienas, baudot labu kompāniju un uz telefoniskajiem apsveikumiem nosmaidot:

“Mīļie, es esmu Vīnē!”

Makšķernieks

Šim pašam makšķerniekam, kas visu laiku turēja rokas bikšu kabatās, bija draugs, kas  par nozagto līgavaini bija gatavs ziedot savas termokurpes.  Pats savukārt trešajā kāzu dienā prasīja, vai tiks vests uz Makdonaldu pēc kartupelīšiem. Var jau arī saprast – visu nedēļas nogali Āfrikas sams, tvaicētās pākstis un putukrēms ar magonēm – neviens puika viņa vecumā TO nespētu izturēt.

Pārsteigums

Šovasar darba darīšanās nācies apmeklēt visdažādākās Rīgas malas, apciemojot konstruktorus, metālmāksliniekus, celtniekus vai galdniekus. Tās vietas visbiežāk ir necilākas par necilu, tāda minimālā programma ar plastmasas logiem, makrofleksu spraugās, taupīgajām spuldzēm, dubļiem pagalma bedrēs un 16 veidu pastkastītēm katrai teritorijā mītošajai firmai pie sarga būdiņas sienas. Tāpēc,  ieraugot tur tās glītās divvietīgās bezjumta mašīnas, uzacis nespēj beigt brīnīties, bet elpa noelšās.

p.s. Konkrēti šim auto marku noteikt nav manos spēkos, jo nosaukumu atšifrējošie burti nebija atrodami, taču aizmuguri rotāja uzraksts “coupe” un priekšgalā logotips ar nedaudz slīpi sagāztām 5 vai 6  strīpiņām.

TV

Flīzīšu “pēc raidlaika televizora ekrāns”.

Atslēgvārdi

“Šie ir atslēgvārdi, pēc kuriem cilvēki atrada jūsu dienasgrāmatu:

kuņģa sagriezšanās zirgam
Laimas Vaikules suns
drēbju žāvēšana kāpņu telpās
pamācība kā orientēties lidostā
kur nopirkt pioniera kaklautu
velosipeda iecelsana vilciena”

Taču pēdējā laikā ir kāds, kas sameklē šo vietu ar vārdiem:

Estakādes

Pentacon six TL ir mans prieks un acuraugs, kas licis vilties tikai pirmajā filmiņā, toreiz vēl neaptverot visu to cipariņu izvēles nozīmīgumu. Vēl tik tāds nieks, kā atcerēties pārtīšanas slēdzi novilkt līdz galam, bet skenēt filmiņu, kuras rezultāts tev patīk gandrīz katrā pusotrā kadrā – prieks, liels prieks, ļoti liels prieks.

Burbuļi ūdenī