Vecrīga

Tad, kad man bija 18 gadu,  bet izskats vēl neliecināja par piederību galvaspilsētai un sestdienu rītos tika gaidīti pirmie agrie vilcieni mājup, sapnis par dzīvošanu Vecrīgā likās kā tāda tāla Apsolītā zeme. Reiz pat viens taksists nolēma darīt labu rīta agrumā un aizvest mani līdz mājām par baltu velti, jo, plikām kājām soļojot pa bruģētajām ielām ar visaugstāko papēžu zandalēm rokās, noteikti izskatījos glābjama nekavējoties. Taču ne velti sieviešu žurnāli katrā otrajā rakstā apgalvo, ka agrāk vai vēlāk piepildās visas mūsu vēlēšanās, jo nu pat veselus trīs mēnešus nodzīvoju ar ar brokastu skatu uz Doma laukumu, bet, lai ataisītu viesiem vīnu, gāju uz lejas kafejnīcu aizņemties korķviļķi. Tiku brīdināta par kaitīgajiem draugiem, kas nevilcināsies izmantot manu izdevīgo dislokācijas vietu, tomēr šis rudens vairāk saistīsies ar mīļiem ciemiņiem un lielām ērtībām, neskatoties uz to, ka Mitrokhin’s Master Band repertuāru septembrī iemācījos no galvas.

Tagad dzīvošu 12 minūtes tālāk, un tuvākajās dienās mans brīvais laiks sauksies Remonts – pelēkā, rozā vai baltā krāsā.

Melnie zirdziņi

Brīvdienās zīmēju zirgus. Gandrīz vienradžus:

Silueti sanāca labāk kā vienas līnijas zīmējumi, toties tagad man ir lērums ar zirdziņkaķu, vilkzirgu un kazlēntipa kumeliņu.

Doma laukums

Kā gan sauca to spēli ar metāla bumbām, kādu parasti spēlēja onkulīši Francijas dienvidos un Londonas klerki rozā kreklos korporatīvajos “team-building” pasākumos, jo tieši tādu šovakar spēlē jaunieši Doma baznīcas ieplakā. Iegrimuši spēlē jau gandrīz stundu, ka nemana ne vēsumu, ne draudzenes, kas noskatās metienos.

Un, ja tā padomā, kas gan būtu Doma laukums bez tās ieplakas… agros rītos tajā uzrodas vīriņš, kas staidzina suni, vasarā bērni tur pat met kūleņus no kalna lejā, a pārīšu dejošana vai norunātie randiņi ar ziediem brīvdienu rītā pirms desmitiem varētu būt šīs vietas otrais vārds. Jo šeit nevar nepatikt –  āra kafejnīcas devušās ziemas guļā, baznīcas pulkstenis ticis pie izgaismotas ciparnīcas, svaigi kruasāni dzimst kvartāla attālumā, bet ļaudis darbdienu rītos šķērso laukumu diagonālītēs ar kafijas krūzēm rokās.

Darba drēbes

Tik vakar ievēroju, ka MacDonald’s pārdevējiem ir speciālas nebalinātas džinsu bikses, kurām uz labās bikšdibenkabatas izšūts liels “M”.

Priekos un bēdās

Spriežot pēc piekaramajām atslēgām, kas apjož Daugavmalas margas Swedbank Saules akmens parciņā, 2008. gada populārākais precinieks bijis Vitālijs.

Ak, Rudmate!

Šo uzrakstu jau pāris dienas redzu Rīgas raksturīgākajos krustojumos zīmētu uz asfalta. No kā secināms, ka viņa noteikti ir neizmirstami lieliska, savukārt puisim ir milzīgas kabatas pilnas krāsainu krītiņu.

Anchored

ieraudzīts Likecool

Makšķernieks

Šim pašam makšķerniekam, kas visu laiku turēja rokas bikšu kabatās, bija draugs, kas  par nozagto līgavaini bija gatavs ziedot savas termokurpes.  Pats savukārt trešajā kāzu dienā prasīja, vai tiks vests uz Makdonaldu pēc kartupelīšiem. Var jau arī saprast – visu nedēļas nogali Āfrikas sams, tvaicētās pākstis un putukrēms ar magonēm – neviens puika viņa vecumā TO nespētu izturēt.

Kafija

Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās vai novērojums, bet visos laika posmos man vismīļākie draugi ir bijuši tie, kas aicina dzert kafiju kafejnīcās.

Meitene

Pie blakus galdiņa sēdēja kāds sērfotāj tipa Tētis ar savu astoņgadīgo [apmēram] Dēlu un laiski ēda pusdienas, bet lejā uz riteņiem aizvizinājās draudzenes. Tētis dēlam: “Paskat, tā meitene, nevarēju atcerēties, kur esmu redzējis. Smuka, ne?” A puika jau nedaudz vēlāk klapatoja no oficiantēm šķiltavas tētim un ar pirkstiem mēģināja izzvejot pēdējās šķidruma paliekas no konjaka tipa glāzītes.