Gandrīz Vīnes piezīmes #4

Reiz vasarā, tik pat slapjā dienā kāda ir šodiena, devos ciemos uz kleitu mērīšanu pie Baibas. It kā ciemošanās un gurķu ar medu ēšana, un tai pašā laikā viņas šūto tērpu laikošana, kas no kautrīgi latviskās pārvērtās “es neiešu prom, kamēr nebūšu uzmērījusi visas kleitas… svārkus… mēteļus”! Jo spoguļa attēls un klātesošie nebeidza vien glaimot, bet kuplo brunču sašuvumi izsauca vājumu.

Savukārt citā saulainā dienā Berga Bazārā, mainoties ar filmām un stāstot par Vīni, kā iespējamo brauciena mērķi septembrī, atskanēja:

-Neticami, bet man tieši tajos datumos paredzēta tur skate! Vīnes Modes nedēļa. Ja aizbrauksi, Tev obligāti būs jānāk skatīties.

Tanī brīdī arī viss tika izlemts.

foto no skates Vīnē: Matīss Groskaufmanis

p.s. Kā pēcāk izrādījās, sēdēt mēles galā, kur pie kājām līkst modeļu fotogrāfi, ir diezgan jau patīkami.

Vīnes piezīmes #3

Sestdienā kājas pašas veda uz Naschmarkt krāmu tirgu, un tur bija tādas čigānu pelnrušķītes, kas tupēja lupatu kaudzēs un cilāja labumiņus, meksikānis ar sombrero un porcelāna figūriņām, gana daudz krievu valodas, ģimenes sudraba un simtgadīgu pērļu brošu, vīriņi ar pārķemmētiem matiem, kas ar pazinēja skatienu šķirstīja vecas grāmatas, armijas somu, jaku un gāzmasku stends un amerikāņu stūrītis ar oriģinālām Coca-colas pudelēm un plakātiem. Krāmi arī Vīnē ir krāmi, bet toties tagad zinu, kur nokļūst visas norautās Kalifornijas autonumuru zīmes.

Vīnes piezīmes #2

Likumsakarīgi, ka ceļojot pašai par sevi noorientēšanās svešā pilsētā notiek ātrāk, savukārt kompānijā, kad pareizā virziena atrašana veļas uz citu pleciem, apskates objekti atmiņā paliek vairāk kā fakti paši par sevi. Tomēr bija vieta, kuru trešajā reizē jau varēju atrast patstāvīgi:

“Phil” – kafejnīca/ bārs/ veikals ar liektu grāmatplauktu, kur var ne tikai apskatīt, bet arī nopirkt vērtīgas bilžu grāmatas, komiksus un nopietnus romānus vācu valodā. Šeit neatradu divas vienādas lampas pie griestiem,  sienas rotāja bilžu sienas ar kulta filmu scēnām un platēm, un pilnīgi visas mēbeles pretendēja uz dizainu, lai arī cik nomīļotas neizskatītos. Savukārt aiz grāmatu galda, kam puse vakaros pārvērtās par DJ pulti, pinkains mūzikas noteicējs lutināja apmeklētāju ausis tik tīkamā skaļumā, lai es nezaudētu sarunbiedrus un stāstu pavedienus.

“Ne velti!” – nodomāju, kad dienas atpakaļ, runājot ar Vīnes pazinēju, uzzināju, ka tai vietai gadu desmit vismaz vai varbūt pat vairāk.

1060 Wien, Gumpendorferstr. 10-12

foto: Matīss Groskaufmanis

Vīnes piezīmes #1

Aizmuku prom no savas dzimšanas dienas, kas vēl nebija nonākusi tanī līmenī, kad sveces kļūst dārgākas kā pati torte, tomēr gana nozīmīga, lai būtu savādāka kā līdz šim, tāpēc arī aizlaidos uz Vīni garā nedēļas nogalē.

Tā sagaidīja mani ar plus 27 grādiem un sauli, kas lika manam mētelim justies tik nevajadzīgam un zandalēm ieņemt pozu “mēs tak teicām, ka būtu lieti noderējušas!” Taču ceļotāju garderobe vienmēr ir elastīga, savukārt Vīne ļoti saprotama – parku loks, tramvaju līnijas, tirgus laukums kanālmalā un cakotās ēkas. Taču pats labākais ir miers, kas pārņem sēžot vakara kafejnīcā, tālu prom no darbu ikdienas, baudot labu kompāniju un uz telefoniskajiem apsveikumiem nosmaidot:

“Mīļie, es esmu Vīnē!”

Milāna #4

La Triennale di Milano – dizaina muzejs ar vairākām labām un saprātīga lieluma izstādēm 100 g kultūras devas uzņemšanai šajā pilsētā. Itāļu dizaina klasikai veltīta izstāde ar skicēm un raupjiem prototipu maketiem no koka, aprūsējoša metāla vai porolona -  B&B Italia dīvāni, Artemida lampas, Kartell krēsli, arī pirmie motorolleri un mini auto – joprojām ir lietas, kas  pārsteidz ar savu aktualitāti neskatoties uz savu dzimšanu, piemēram, 1969. gadā. Taču visskaistākā telpa atklājās Steellife eksozīcijas zālē, kur gaismas stari starp metāla loksnēm slīdēja, krustojās, atspīdēja un locijās ap vērotājiem kā diskotēkā ar nemitīgi krītošām zvaigznēm. Klusumā.

/foto Virtual tour | Daniele Gaspari/

Milāna #3

Mana itāļu mīlestība.

Milāna #2

Milānā ģimenes restorānā svaigo Proseko lēja no alus krāniem, un saimnieks – bārmenis – galvenais pavārs tik pat kā nerunāja angliski. Kad jau likās, būs jāsāk saprasties ar roku palīdzību, lai pasūtītu ko ēdamu, viņš pārjautāja: “Ingles? Frances?” Un pēc apstiprinošā “ingles”  izstiepa plaukstu uz esošajiem vakariņotājiem un skaļi sauca:

- Džovanni! Nāc izpalīdzi meitenēm!

Esmu pārliecināta, runātu mēs franciski, atrastos Luidži, kas iztulkotu visu ēdienkarti un arī, trīs reizes ejot prom, vēlētu jauku vakaru.

p.s. Laika gaitā uz blakus zāli aizceļoja saldējums iepildīts vafelēs un izkārtots ap svecītēm. Restorānā tika izslēgtas pilnīgi visas gaismas, un sēdējām tumsiņā minūtes piecas, pat ja daudzlaimesdzimšanasdienā dziesmas itālisko versiju dzirdējām tik iztāļus.

Milāna #1

Atgriezos no Milānas un tik tad uzzināju, ka esmu turpceļā lidojusi ar lidmašīnu, kuru gaidīju četrarpus stundas dzimtajā RIX lidostā, dēļ zibens spēriena tajā virs Alpu kalniem…

Neomulīgi, taču, kā zināms, neziņa sekmē uzticību, un fakts, ka, pārskaitot pasažierus, ir viena cilvēka par daudz, raisīja vien smaidu un  pacēla vienu manu uzaci. Savukārt brīdī, kad tika aicināts, vai Edvards Tādsuntāds varētu pacelt roku, kā potenciālais liekais, no lidmašīnas aizmugures pieaugošā skaļumā sāka velties daudzbalsīgs: Edvard! Edvard! Edvard!

Pati jau nu pēc kā tāda nemūžam neatzītos! Taču jau drīzumā tika nosaukts kādas sievietes vārds un vēl mirkļa uzsākts lidojums uz Milānu. Galu galā, pēc zinātāju stāstiem, tie zibeņi lidmašīnās trāpot tik regulāri, ka tikai laikrakstu virsraksti šo faktu padara unikālu.

Bristole

Domāju, ka vajadzētu paspēt līdz vasaras beigām obligāti.

Roja-Kolka-Mazirbe-Slītere-Ventspils

Braukt ar  riteni pa Kurzemes liedagu, stipru vēju mugurā  un sprakšķot gliemežvākiem zem riepām ar tādu skaņu un laimību, kāda varētu pārņemt vien paukšķinot burbuļplēvi ar lielo mīklas rulli.

Triekt un nestāties.