
Beidzot mazajām meitenēm ir izstāstīts, ka uz tās sienas var zīmēt. Iekšēji triumfēju.
[lasīt kopā ar "Koks" un "Koks. Turpinājums"]

Beidzot mazajām meitenēm ir izstāstīts, ka uz tās sienas var zīmēt. Iekšēji triumfēju.
[lasīt kopā ar "Koks" un "Koks. Turpinājums"]

Iespējams daudziem bērnībā patika sēdēt logos, kājas kūļājot ārpusē – tāda pirmos stāvos dzīvojošu resgaļu priekšrocība, jo augstāk neļāva un bailīgi arī jau galu galā. Taču tās dažas tvanīgās vasaras dienas galvaspilsētā dara savu, un logu stikli tiek pacelti augšup, salikti mīksti spilveni un norasojusi auksta sārtvīna glāze ar savu veldzi gatava aizstumt nebūtībā dzīves grūtumus.
Gala rezultāts dod gandarījumu, bet vēl pavisam neilgu laiku atpakaļ, rasējumos bīdīju turpu šurpu Vīna Studijas terases platumu, ar darba kolēģi apspriedām galdiņa lielumu, krāvām auto pilnu ar porolona ruļļiem, kā arī pēdējā dienā skrēju n-reizes pēc skrūvītēm uz pārielas būvniecības veikaliņu.

/foto J.Pīlēns/

Jau divas nedēļas mana darba duna noris Maskavas ielā – gada skaistākajā birojā, kur acis veldzē pie sienas piekārtā Heinrihsones glezna un ciemiņi piesēž Wassily krēslos. Lai arī gadās daži 7. tramvaja pasažieri, kas mēdz spļaut pieturās, atvēroties durvīm, vai frizētavas apmeklētāja, satītiem matiem follijā, kas nogājusi metrus padsmit no iestādes ārdurvīm, risinot ļoti svarīgu sarunu pa mobilo telefonu, tās divdesmit piecas minūtes ceļā no centra ļauj iegrimt vieglā apcerē, neviebties par blakussēdētāju ar diviem puķuzirņu pušķiem un puskilo svaigu reņģīšu maisiņu pie manas kājas, uzzināt, ka līdz Krasta Lido var tikt ar sabiedrisko transportu, un Sporta manēža ir nevis vienkārši kaut kur Rīgā, bet blakus Maskavas dārzam.
Pēdējās dienās NRJA pārpludina Arch Daily. Nav slikti, nav slikti.
Tīri un konceptuāli melnbalti strīpainie interjeri jūsu uzmanībai:
balts
melns


Video par to, kā tapa Social Club Parīzē. Autori Exzyt arhitekti.
Nu jā, man ir viena tāda īpatnība, ka katreiz kādā objektā gribās kaut ko uzzīmēt uz sienas, griestiem, grīdas. Nav jau tā, ka vienmēr izdodas uz to pierunāt, tomēr tas ir pavisam vienkāršs veids, kā vērst uzmanību uz kādu noteiktu vietu. Laikam tāpēc, ka ar to nav sanācis pelnīt naudu, tad tiklīdz cilvēki ļaujas idejai, tas mans acu mirdzums kļūst spožāks par sauli maija rītā. Ar milzu dadža ziediem uz divstāvu halles sienas mājas saimniekus nedaudz nobiedēju, taču koku bērnistabā…
Skice un kolāža tam, kā tas varētu izskatīties vēlāk. Tā ir viena siena lielā, saulainā istabā, krāsota ar tāfeles krāsu, lai divas mazas jaunkundzes vēlāk varētu izpausties.


Un rakstu tāpēc, ka šodien ar Eves un projektora palīdzību tika zīmēta kontūra kokam. Ābelei. Ābolīšus, vāveres, princeses vai odus meitenes var sazīmēt pašas, jo arī krāsainie zīmuļi uz šīs sienas dara brīnumus.
Justice Genesis † house Planda
Es gribētu šeit dzīvot. Vienmēr esmu zinājusi, ka aizkari spēj darīt lielas lietas, piemēram, vienā mirklī sakārtot istabu.
Interjera autori poļu arhitekti Centrala. Atrasts caur desire to inspire.
Savu portfolio taisu jau ilgi, viļņveidīgi pareizāk sakot, pa drusciņai iedvesmas brīžos. Tāpēc ik reiz, kā uzduros kādam jau gatavam, no tiesas apskaužu par izdarīto un nosolos atsākt savējo. Lūk, viens ambiciozs arhitekts no Maskavas.
” Меня зовут Переслегин. Николай Переслегин. ”
Viņa portfolio noformēts kā grāmata/komikss par Džeimsu Bondu, kuru aicina iegādāties, un, lai nenopirktu kaķi maisā, mājaslapā var apskatīt tās atvērumus. Lai arī tajā redzamā arhitektūra tīri subjektīvi liekas kā pati Maskava – ļoti interesanta un strīdīga, apvalciņš vai veids, kā tā pasniegta simpatizē. Un ko gan es saprotu no Maskavas! Nākamvasar aizbraukšu, tad redzēšu – varbūt tās milzīgās, bezformīgās, rūtainās stikla mājas tur iederas kā lauku pirtiņa Kurzemes pakalnu ieplakās meža ielokā.
p.s. Viņa darba vietas – biroja Concept 007 mājaslapa. Netipiska arhitektiem, kas labi.
Tā tas Teits tur ir apzīmēts. Redzēju savām acīm.