TV

Flīzīšu “pēc raidlaika televizora ekrāns”.

Parks

Katreiz, kad iegriežos parciņā, kas starp Šarlotes un A.Briāna ielām blakus šampānieša fabrikai, redzu tādus pārīšus, par kuriem mazotnē teica – dzīves pabērni. Taču viņu sarunas, lai arī  ar trekniem vārdiem bagātīgi slacītas, galīgi nedod iemeslu domāt, ka viņu sapņi vai praktiskie mērķi būtu sliktāki par manējiem.

Meitene

Pie blakus galdiņa sēdēja kāds sērfotāj tipa Tētis ar savu astoņgadīgo [apmēram] Dēlu un laiski ēda pusdienas, bet lejā uz riteņiem aizvizinājās draudzenes. Tētis dēlam: “Paskat, tā meitene, nevarēju atcerēties, kur esmu redzējis. Smuka, ne?” A puika jau nedaudz vēlāk klapatoja no oficiantēm šķiltavas tētim un ar pirkstiem mēģināja izzvejot pēdējās šķidruma paliekas no konjaka tipa glāzītes.

Piezīmes

Pārcilājām šovakar skolas laikā dienasgrāmatās ierakstītās piezīmes, kādas nu kuram vairāk vai mazāk gadījušās – ” Nav m.d. [mājas darba] vai ” Galva kā pulkstenis, tikai neko neatceras”. Bija gadījumi, kad ar flomasteriem krāsoja bižu galus, vai arī meta makaronus piena glāzēs. Man pašai pa visiem mācību gadiem bija tikai viena – sit klasesbiedram ar grāmatu pa galvu! Piektā klase.

Atslēgvārdi

“Šie ir atslēgvārdi, pēc kuriem cilvēki atrada jūsu dienasgrāmatu:

kuņģa sagriezšanās zirgam
Laimas Vaikules suns
drēbju žāvēšana kāpņu telpās
pamācība kā orientēties lidostā
kur nopirkt pioniera kaklautu
velosipeda iecelsana vilciena”

Taču pēdējā laikā ir kāds, kas sameklē šo vietu ar vārdiem:

Milāna #4

La Triennale di Milano – dizaina muzejs ar vairākām labām un saprātīga lieluma izstādēm 100 g kultūras devas uzņemšanai šajā pilsētā. Itāļu dizaina klasikai veltīta izstāde ar skicēm un raupjiem prototipu maketiem no koka, aprūsējoša metāla vai porolona -  B&B Italia dīvāni, Artemida lampas, Kartell krēsli, arī pirmie motorolleri un mini auto – joprojām ir lietas, kas  pārsteidz ar savu aktualitāti neskatoties uz savu dzimšanu, piemēram, 1969. gadā. Taču visskaistākā telpa atklājās Steellife eksozīcijas zālē, kur gaismas stari starp metāla loksnēm slīdēja, krustojās, atspīdēja un locijās ap vērotājiem kā diskotēkā ar nemitīgi krītošām zvaigznēm. Klusumā.

/foto Virtual tour | Daniele Gaspari/

Milāna #3

Mana itāļu mīlestība.

Milāna #2

Milānā ģimenes restorānā svaigo Proseko lēja no alus krāniem, un saimnieks – bārmenis – galvenais pavārs tik pat kā nerunāja angliski. Kad jau likās, būs jāsāk saprasties ar roku palīdzību, lai pasūtītu ko ēdamu, viņš pārjautāja: “Ingles? Frances?” Un pēc apstiprinošā “ingles”  izstiepa plaukstu uz esošajiem vakariņotājiem un skaļi sauca:

- Džovanni! Nāc izpalīdzi meitenēm!

Esmu pārliecināta, runātu mēs franciski, atrastos Luidži, kas iztulkotu visu ēdienkarti un arī, trīs reizes ejot prom, vēlētu jauku vakaru.

p.s. Laika gaitā uz blakus zāli aizceļoja saldējums iepildīts vafelēs un izkārtots ap svecītēm. Restorānā tika izslēgtas pilnīgi visas gaismas, un sēdējām tumsiņā minūtes piecas, pat ja daudzlaimesdzimšanasdienā dziesmas itālisko versiju dzirdējām tik iztāļus.

Milāna #1

Atgriezos no Milānas un tik tad uzzināju, ka esmu turpceļā lidojusi ar lidmašīnu, kuru gaidīju četrarpus stundas dzimtajā RIX lidostā, dēļ zibens spēriena tajā virs Alpu kalniem…

Neomulīgi, taču, kā zināms, neziņa sekmē uzticību, un fakts, ka, pārskaitot pasažierus, ir viena cilvēka par daudz, raisīja vien smaidu un  pacēla vienu manu uzaci. Savukārt brīdī, kad tika aicināts, vai Edvards Tādsuntāds varētu pacelt roku, kā potenciālais liekais, no lidmašīnas aizmugures pieaugošā skaļumā sāka velties daudzbalsīgs: Edvard! Edvard! Edvard!

Pati jau nu pēc kā tāda nemūžam neatzītos! Taču jau drīzumā tika nosaukts kādas sievietes vārds un vēl mirkļa uzsākts lidojums uz Milānu. Galu galā, pēc zinātāju stāstiem, tie zibeņi lidmašīnās trāpot tik regulāri, ka tikai laikrakstu virsraksti šo faktu padara unikālu.

Terase

Iespējams daudziem bērnībā patika sēdēt logos, kājas kūļājot ārpusē – tāda pirmos stāvos dzīvojošu resgaļu priekšrocība, jo augstāk  neļāva un bailīgi arī jau galu galā. Taču tās dažas tvanīgās vasaras dienas galvaspilsētā dara savu, un logu stikli tiek pacelti augšup, salikti mīksti spilveni un norasojusi auksta sārtvīna glāze ar savu veldzi gatava aizstumt nebūtībā dzīves grūtumus.

Gala rezultāts dod gandarījumu, bet vēl pavisam neilgu laiku atpakaļ, rasējumos bīdīju turpu šurpu Vīna Studijas terases platumu, ar darba kolēģi apspriedām galdiņa lielumu, krāvām auto pilnu ar porolona ruļļiem, kā arī pēdējā dienā skrēju n-reizes pēc skrūvītēm uz pārielas būvniecības veikaliņu.

/foto U.Pīlēns/