
Mēnesi atpakaļ speciāli stājos Antonijas ielas galā, lai nepalaistu garām miglu kā pasakā. Tagad veros bildē un berzēju rociņas. Ir sanācis.

Mēnesi atpakaļ speciāli stājos Antonijas ielas galā, lai nepalaistu garām miglu kā pasakā. Tagad veros bildē un berzēju rociņas. Ir sanācis.
Uzķēros uz vienradža bildes.
“Nevar būt, ka jau atkal!” un seko smieklu šalts. Auto piebremzējas, mūzika jau ir tuvu maksimumam, skan tas deju gabals, par kuru tev tik nedaudz kauns, ka patīk, draudzenes lec laukā, un seko dejas, virpuļi un izklupieni ne sliktāki kā laiku atpakaļ ieliktajā the Presets video, līdz kamēr iedegas dzeltenais… traucam tālāk, un tas turpinās katrā krustojumā pie sarkanās gaismas. Izlaist nedrīkst, un šķiet, ka garāmgājējiem un braucējiem patīk.