Laime

“Laimi pelnījuši visi – pat mazliet dīvainie.”

/Teikums no sieviešu žurnāla ar spīdīgām lapām./

Мой Париж

Manā grāmatplauktā ir tāda grāmata -”Мой Париж”, kuras autors Иля Эренбург. Nopirku pagājušo vasaru Porto modernās mākslas muzeja grāmatnīcā tāpēc, ka tā nezin kāpēc bija krieviski, izskatījās veca un bija par Parīzi.

“..Vairākus mēnešus klīdu pa Parīzi ar mazu aparātu rokās. Ļaudis dažkārt smaidīja: kapēc es bildēju sētu vai ielas bruģi? Nesaprotot, ka es bildēju viņus pašus. Dažkār tie, kas atradās man pretī, aizgriezās vai tieši otrādādi pieglauda matus, domājot, ka fotografēju tos, bet es mērķēju uz citiem – tiem, kas atradās nomaļus. Uz viņiem neskatījos, bet bildēju tieši viņus. Tas ir ļoti viltīgs aparāts. Sauc to tā maigi “Leika” [Leica]. Tai ir sānu skatu meklētājs, uzbūvēts pēc periskopa principa, ar iespēju fotografēt skatus 45 grādu leņķī.”

/aptuvens tulkojums no krievu valodas/

Un tā viņš klīst un apraksta pilsētu 20 gadsimta sākumā, tās ielas, rajonus, kafejnīcas, cietumus un afišu aplīmētās sienas, veido sērijas par pavisam parastiem cilvēkiem – komendantēm, kas dzīvo katrā Parīzes īres namā un ir lietas kursā par ikvienu iemītnieku, ubagiem, strādniekiem pusdienlaika pārtraukumā, vecenēm, sapņotājiem, zirga gaļas tirgotājiem un mīlētājiem Senas krastmalās. Par 14.juliju un mākslu, un “dejotavām”, kur kavalierim par katru nospēlēto deju bajānistam jāmaksā 5 sū, kas protams nav daudz, bet ja deja seko viena otrai..

Grāmata sastāv no tādiem maziem stāstiņiem vai aprakstiem, un pašas bildes, protams, melnbaltas un graudainas, piemeklētas atbilstoši stāsta motīvam. It kā nejaušas, bez pozēšanas, garāmejot piefiksētas.

Man pašai bija līdzīga sajūta, kad staigāju ar kaklā uzkārtu “Ļubiteļ” līdz viduklim, skatoties tā spoguļlodziņā. Tā slēdzis ļoti kluss, un cilvēki, pat ja pamanīja, ka man rokās vecs fotoaparāts, redzot, ka savu uzmanību veltu tikai tam, pat nenojauta, kurā brīdī tiek iemūžināti filmiņā.

Tāds neredzamais cilvēks-knipsētājs.

Holga. Cross-processed.

Skaistums bezgalīgs

Dažas bildes bildēju es, dažas Kaspars, jo mēs ik pa laikam mainījāmies ar fotoaparātiem. Augšā redzama mana vismīļākā bilde no Londonas brauciena. Domāju kādreiz uztaisīt to tik lielu, lai varētu likt pa visu sienu. Pēcāk runājot, nenonācām līdz galējam slēdzienam, kurš varētu būt autors – 50 pret 50 – vai nu es vai viņš. Krāsas tādas, jo ieliku diapozitīvu filmu, kuru atīstīja kā parasto krāsaino. It kā jau varētu to bildi apstrādāt „šopā”, sagrozot līmeņus vai ko citu nedaudz dzidrāka, kontrastaināka attēla iegūšanai, bet kaut kā tas pelēkums šarmē vairāk.

Ļubiteļ

Ļubiteļ

Kasparam bija “Ļubiteļ”, ko savulaik esot salicis no trim aparātiem. Tā kā ceturtdien jau biju piestāstījusi pilnas ausis par Holgu un somā gana daudz plato filmiņu, sarunājām, ka brīvdienās iesim bildēt. Godam pabrokastojuši kafijas bodītē un uztinuši filmas, devāmies ielās.  Lai arī cik antīks tas aparāts arī neizskatītos – bildes pie pareizi saliktiem rādītājiem sanāk diezgan jau lieliskas.

12.jūlijs Londona, Brick Ln

Brick Ln

Brick Ln svētdienā ar saviem tirgiem, bija mans lielākais un patīkamākais pārsteigums. Kad iepriekš Rīgā vaicāju, ko apskatīt Londonā, tā kā iepriekš jau būts un tūrisma objekti apskatīti, neviens pats neminēja šo vietu. Bet pateicoties Ilzei ar Kasparu un pārsteidzoši siltajai dienai, ienirām Brick Ln ielas galerijās, “vintage” veikalu skatlogu piedāvājumā un uz paladziņiem izlikto paltraciņu apskatē. Svētdienas ir tādas dienas, kad ikviens uz šīs ielas var iztirgot savas sen jau nevilktās kleitas, kurpes, arī krelles vai somas. Tai ielai piemita tāds apskaužams dzirksteļojošs dzīvīgums, ko iespējams apskaustu pat pārblīvētā Oksfordstrīta.

Ap stūri vieta, kas darbdienās kalpo kā autostāvvieta, bet svētdienā pārvēršās par tirgu ar siltu, garšīgu ēdienu, fonā kaut kur stūrī kāds spēlē bungas, te ir apģērbi un mākslas nieki, fotogrāfijas un matu sapraudes – viss vienuviet un nevienā brīdī netraucē. Cilvēku daudz, bet tā patīkami daudz. Kā jau tirgum piederās.

Šeit pat arī izstāžu galerijas, kur katru ceturtdienu verās vaļā kāda jauna foto, arhitektūras skolu vai dizainam veltīta izstāde. Man teica, ka ceturtdienās parasti esot atklāšanas burziņi ar iesaistītajiem māksliniekiem, bet piektdienā jau var nākt jebkurš.

Londona, protams,  ir lielpilsēta ar ļoti daudz piedāvājumiem un vēl vairāk skatītājiem, kuri ar tiem jāparsteidz.

Londona. TATE MODERN

Tā tas Teits tur ir apzīmēts. Redzēju savām acīm.

11.jūlijs Londonā

Redzēju tikai pāris cilvēkus, kas tur lasīja grāmatas, un es to domāju tādā ziņā, kā laika kavēkli – sēžot parkā vai braucot kādā transportā. Viena bija jauniete hosteļa brokastu telpā ar M. Valbeka “Platformu”, kuru viņa godīgi sakot nelasīja, vienkārši turēja uz galda noliktu blakus brokastu maizītei ar ievārījumu. Vasarā hosteļos ir nejēgā daudz skaļu padsmitgadīgu jauniešu grupu, bet viņa sēdēja viena ar melni lakotiem nagiem. Otra bij neparasti skaista, gara meitene metro, kuras izvēle bija M. Hedona “Savādais atgadījums ar suni naktī”. Pārējie lasīja avīzes vai Londonas ceļvežus.

Sauthwark lido iemītniekus nedaudz pievīla Londonas nestabilie laika apstākļi, jo tā vieta tika tendēta uz atpūšanos sauļojamajos beņķos pie bērnu baseina, saunu, bāriņu un labu elektronisko mūziku fonā. Taču “atklāšanas pārtijs” iepriekšējā vakarā esot gājis uz urrā līdz pašam rītam. Vēlāk vaicāju Nikolasam no Exyzt, kurš brīdis viņam projekta laikā paticis visvairāk, jo veidojot instalāciju Union Str 100 mēneša garumā, visi iesaistītie cilvēki tur pat arī dzīvoja, tātad iespaidu gana, viņš teica, ka viņam vislabāk patīk mirklis, kad pēcpusdienā ierodas vecāki ar bērnu ratiem, atlaižās un ar lepnumu skatās, kā tie spiedz, ņemoties pa baseinu. Un pie labvēlīgiem apstākļiem tur varot tā pavadīt vai visu dienu, jo apkārtnē esot maz līdzvērtīgu vietu. Protams, burziņi jau esot lieliski, bet… Laikam paliekot vecāks, viņš atsmej.

Dizaina muzejā sapriecājos, ieraugot savu usb Lacie disku mūsdienu dizaina plauktiņā – Industrial Facility.Some Recent Projects. Sīkums jau, bet patīkami. Tur arī – Richard Rogers+Architects [darbu apkopojums ar maketiem un aprakstiem vienu viet] un fotogrāfa Tim Walker. Pictures.

Those Dancing Days ir grupa, kas spēlē piektdienas vakarā klubā KOKO Kamdenā, kuru iesaka Tomiņš, piebilstot, ka vismaz vienreiz tur jānokļūst ik vienam, kas atbraucis uz Londonu nedēļas nogalē. Skatos uz jūlija listi ar grupām – tik dažas dienas iepriekš uzstājušies The Ting Tings un nedēļu pirms viņiem Foals iesildījuši Black Kids. Citiem vārdiem runājot, tā vieta ir indie mūzikas cienītāju Meka, un cienītāju tiešām netrūkst, piektdienas vakarā te mudž ar puišiem šaurās biksēs un lielām frizūrām, savukārt meitenes visu laiku rausta minikleitas uz augšu.

Slavenības visapkārt

Tā tu vienu dienu redzi Uļjanu Semjonovu, otru rītu, braucot garām Olimpijai, ar romantisku velosipēdu, nu to, kam groziņš, smaidīgs aizvizinās Renārs kaupers hūtītē, vēl dienu vēlāk, lidmašīnu gaidot, pie blakus galdiņa sēž pats rokenrola karalis Pīts Andersons ar perfektu matu sakārtojumu, elegantās rūtainās biksēs un sarkanās brillēs.

Slavenības ir mums visapkārt.

Šorīt

Tik kā uz Valdemāra un Dzirnavu ielas stūra redzēju Uļjanu Semjonovu. Tiešām gara.

Uz laimi

Vakar, skatoties Runājošos akmeņus pie Pēterbaznīcas, nejauši noklausījos sarunu.

Viņa: Mīļum!

Viņš: E!

Viņa: Man tiko putns uzkakāja. Uz matiem. Tev nav salvetes? Abas rokas netīras…

Kā vēsta tautas paruna – tas uz laimi, un ja vēl uz galvas… Uhhh, tur milzu laime gaidāma. Stāvēju viņiem pavisam blakām, varbūt arī man kas atkritīs.