***

Kā man pagājušo otrdien teica būvdarbu vadītājs Kārlis:”Dzīvē trīs lietas ved pie nabadzības – dzeršana, zagšana un strādāšana brīvdienās.”

Par pēdējo aizdomājos…

Let’s get physical

Līdz šim uzskatīju, ka dziesma “Physical”, ko orģinālā izpilda Olivia Newton John, un kurai atskanot Meta kafe deju vakaros dancotāju rindas kļūst vēl ciešākas, ir par MĪLESTĪBU… bet izrādījās, ka tā domāta sporta klubiem un fitnesam.

Plastmasas Lomo

Attīstīju filmiņu – 15 no 24 kadriem foto darbnīcā strādājošie cilvēki atzina par skanēšanas vērtiem, bet ja īsumā, tad bildes, kas bildētas ārā, ir izdevušās salīdzinoši labas. Iekštelpās bez zibspuldzes diemžēl bildēt nedrīkst, viss sanāk pelēks un graudains. Toties tagad zināšu, ka beigās fotogrāfijā var redzēt divtik vairāk kā actiņā.

Vakardienas brokastis

Vakar, dodoties apskatīt starpsienas darba darīšanās Lienes ielā, ietrāpīju necilā kafejnīcā, kas saucās “Pelmeņi un Pankūkas”. Man bij laiks 15 minūtes, jo baidoties nokavēt, kārtējo reizi biju par ātru. Kafejnīcas piedāvājuma sortiments atbilda nosaukumam un vietējais apmeklētāju kontingents – tāds, kas 9.30 pērk 50g melnā balzāma un persiku sulas glāzi. Apsēdos pie saulaina galdiņa un iegrimu “5min” avīzes lasīšanā, kad pēkšņi viens vīrelis, uzcirties savās labākajās drēbēs, kas viņam noteikti palikušas no jaunības 80-tajos gados un pieglaustu uz aizmuguri matu sasuku, sāka uz mana galdiņa krāmēt visas kafejnīcas narcišu vāzītes ar tekstu: “Vesna že!”. Uz pārdevējas uzsaucienu: “Ostavj pokoje čeloveka!”, viņš attrauc – eta ņe čelovek, eta žeņščina!”

Vīrelis nebij diez ko patīkams, bet žests jau bezgala skaists.

p.s. beigās izrādījās, ka man vajadzēja Lienes ielu Jūrmalā nevis Rīgā.

Rezumē

Visu laiku labākais ceļojums manā dzīvē.

17.04.2008. Nica – Rīga

AirBaltic tas ir pirmais reiss no Nicas, tāpēc visiem pasažieriem tiek dots šampānietis. Maza glāzīte, bet tomēr patīkami.

Savu ceļojumu sāku ar sniegiem un lielu aukstumu, kad jāsavelk mugurā visi iespējamie džemperi, nobeidzu to ar sauli, zilām debesīm un palmām, kur pamazām cilvēki jau sauļojās un kājās velk “iešļūcenes”. Rīgā līst lietus un koki ir pavisam pliki, biju pārliecināta, ka viss būs zaļš, kad atgriezīšos mājās.

Nica

16.04.2008. Nica

Šo ceļojuma pēdējo dienu atcerēšos ar to, ka nezin kādā veidā nobloķēju abas naudas kartes. Sākumā man liekas, ka vaina ir banku sistēmā, bet zvans Hansa bankai apgāž jebkādas manis izdomātas versijas. Lieliskākais ir tas, ka maciņā ir palikuši tik knapi 2 eiro, bet lai aizbrauktu ar autobusu līdz lidostai vajag 4. Mēģinājums sarunāt ko nebūt ar hosteļa vadītāju, ka varētu pārskaitīt uz viņa kontu kaut dubultu summu, ja vien es varētu dabūt 20 eiro, izrādās nesekmīgs, jo bankas ir ciet un viņš nevēlas paņemt no manis vairāk kā 20+bankas nodevu. Par laimi man ir palikuši nepilni 1500 rubļi, un vietas, kur varētu tos samainīt, strādā vēl stundu.

Valūtas maiņas punktā iegūstu kādus 30 eiro, un mana laime ir neaprakstāma. Valūtas vīriņš, skatoties manā vadītāja apliecībā valsti, saka, ka varot samainīt arī latus, ja vajag. Esam taču Eiropas savienībā. Samainu vēl vienu 5latnieku, pielieku klāt savus 2 esošos eiro un man ir gandrīz 35 eiro. Vērtīgākā nauda manā mūžā. Tātad rīt tikšu uz lidostu, lidmašīnu un arī Rīgu.

No rīta apskatītais Modernās mākslas muzejs ar lieliskajām ekspozīcijām un augstais kalns [Parc de la Colline du Chateau], kurā uzkāpu, lai apskatītu visu Nicu no augšas, nobāl pret to pusstundu satraukuma, kad jau domās sāku iet ar visu somu līdz lidostai ar kājām, vai staigāt pa promenādi klausoties, vai kaut kur nerunā krieviski, tad mēģināt iežēlināt ar savu stāstu, lai samainītu naudu. Labi, ka kas tāds gadās pirms prombraukšanas nevis ceļojuma vidū, bet arī tad gan jau izgrozītos ar vēsu prātu .

Vakarā, protams, trāpu lieliskā kafejnīcā ar skaistu interjeru un ļoti garšīgu ēdienu. Man tik ļoti žēl, ka nespēju atļauties desertu, kas noteikti būtu bijis dievīgs. Kļūstu tik vāja, kad lietas attiecas uz tiešām garšīgu ēdienu. Vīrietis melnā mētelī, kas šeit velk iekšā klientus, stāsta, ka 23 gadus atpakaļ esot bijis Rīgā kā asistents uz konferenci sakarā ar vienu ebreju izcelsmes disidentu, kura uzvārdu esmu jau piemirsusi, kurš, aizbraucot uz Izraēlu, esot kļuvis par ministru.

15.04.2008. Nica

Pirmais gājiens, protams, uz izslavēto pludmales promenādi – tā tiešām izrādās ļoti gara un pavisam gluda atšķirībā no oļu pludmales, pa kuru ir ļoti grūti iet, jo kājas grimst dziļi līdz potītēm. Uz promenādes krēsliem sasēduši veci opīši un tantītes, kas kopā ar vakariņošanas vietu rada iespaidu, ka Nica ir veco ļaužu pilsēta. Ja nebūtu bijušas ģimenes ar maziem bērniem, varētu teikt, ka esmu visjaunākā no restorāna pameklētājiem. Labi, ka viesmīļi ir gados jauni un izskatās pēc modeļiem, citādi, cik var skatīties uz strūklaku un baznīcas smailēm.

Savukārt hostelī istabiņā mani sagaida viena „Viiiii” jaunkundze, aziātiskas izcelsmes, kas ar lielu saviļņojumu rāda bildes un stāsta, cik ļoti viņai patikusi Parīze, kur pavadījusi 2 dienas, paspējot būt visās vietās, pie tam vienu dienu no divām viņa pavadījusi Versaļā, staigājot pa bezgala lielo dārzu. Liekas prātam neaptverami, kā var redzēt to visu tik īsā laikā, jo man pašai vajadzēja kādas 10 dienas. Es tā arī nepaprasu viņas vārdu, bet „Viiiii” tāpēc, ka, ik pa laikam stāstot, viņai izlaužas šāda veida skaņas, kas jāsaprot kā labpatiku un skaistuma aprakstu bezgalīgu.

14.04.2008. Tulona

Tulona ir neliela pilsēta jūras krastā, kur kādreiz un šķiet arī tagad atrodas militārā osta. Kara laikā liela daļa esot bijusi nopostīta, tāpēc, tik kā iznāc no vecpilsētas, kā tāda siena paceļas jaunā 70-gadu apbūve, kas tajos laikos bijusi ļoti aktuāla, atsevišķas ēkas pat dabūjušas apbalvojumus. Selīna saka, ka tagad pilsētai nav daudz naudas, tāpēc nekas īpašs netiekot celts, tik vien kā rakts tunelis auto transportam.

Aizdodamies uz ostas daļu pusdienās, kur kafejnīcas kā sēnes viena blakus otrai sasēdušas pie nelielās promenādes, skatīdamies uz daudzajām baltajām jahtām krastmalā. Šeit Francijas dienvidos ir par kādiem 10 grādiem siltāk kā Parīzē. Ja trāpi aizvējā, liekas pat karsti.

Pēcāk, aizvedot Selīnu uz tikšanos, ar Kārli iztaisām triku ar mašīnas atslēgām, kuras palikušas iekšā, bet auto durvis aizslēgtas. Mums paveicies, ka ir nedaudz palicis vaļā logs, kuru gan nav iespējams nospiest uz tik viegli leju, kā rāda filmās. No viena logu tīrītāja un 2 fotoaparātu saitītēm tiek izveidota ierīce, ar kuru pēc plāna nr.1. mēģinām izvilkt uz augšu durvju puļķīti. Kārlis vairāk ir darītājs, es pārsvarā komentēju, fotografēju, meklēju, vai apkārt nemētājās stieple, vai izpalīdzu ar mazu zariņu. Plāns nr.2 paredz loga kloķīša nospiešanu uz leju, kas arī izrādās mūsu veiksmes atslēga, tādejādi tiekam atkal pie sava braucamā. Variants nr.3, kurš paredzēja sēsties autobusā, braukt uz mājām pēc otrām atslēgām, tad atpakaļ, par laimi izpalika.

Izbraucam ar auto uz mazu pilsētiņu Saint-Mandrier-sur-Mer līcim otrā pusē pretī Tulonai. Te ir vēl vairāk jahtu un tādu mazu tipisko piejūras mājiņu visvisādāsādās krāsās. Man patīk tās baltās ar zilajiem logu rāmjiem. Iedomājos, ja kādreiz sagribēsies rakstīt romānu, šī vieta varētu būt viena no kandidātēm, kur to darīt. Lai gan te visa piekraste tāda. Kārlis teic, ka te mazās pilsētiņas viegli pārejot no vienas otrā, labākajā gadījumā tām pa vidu ir klints, tik kā viena beidzas, tā sākas nākamā.

Pludmales smiltīs atrodam lelli – tādu Bārbijas Kenu militārā tērpā ar rētu uz vaigu. Blakus pietauvotajiem militārajiem kuģiem līcī top varena foto sesija ar drošsirdīgo karavīru uz klints jūras krastā.

Nolemju, ka vajag no tiesas samācīties to franču valodu, vismaz pamatus. Var tak katru vasaru vai biežāk aizbraukt uz Franciju patrenēties runāt. Tas nav nemaz tik neiespējami, un, ja vēl izdotos atrast privātskolotāju, tad nevar neizdoties. Visu ceļojuma laiku varēju saprast vairāk vai mazāk par ko runā apkārt, šeit Francijā neko, tāpēc tās pamatzināšanas vajadzīgas kā ēst.