26.03.2008. Pēterbuga – Kopenhāgena

„U vas tut horošo, no nada jehaķ daļše” atvadoties saku Aņai. Iepriekšējā vakarā ar Annu secinājām, ka esam pēdējās, kas palikušas no visiem tiem cilvēkiem, kurus redzēju 1dien ierodoties hostelī. Arī viņa ar māsu šodien vakarā dodas uz Berlīni un pēcāk uz Hamburgu. Dažas dienas atpakaļ jautāju Aleksandram, kas šeit strādā, vai viņi atcerās hosteļa iemītnieku sejas? Protams, ka nē. Ja pie ārdurvīm kamerā varot redzēt cilvēkus ar mugursomām, tātad jālaiž iekšā. Ja ienākot iekšā viņi velk nost kurpes, tātad viņi šeit ir apmetušies. Ar to pietiekot.

Līdz lidostai Pulkovo 2 var tikt pa stundu – ar metro līdz stacijai Maskovskaja un tad ar 13 autobusu vai 13 mikroautobusu. Lidosta izrādās pavisam neliela un ar kārtējo Krievijas īpatnību – tev jāiziet cauri pārbaudei un metāla detektoriem, pie tam noteiktā laikā 2 stundas pirms lidmašīnas, tik tad chek in, pasu kontrole, tax free zona, atkal pārbaude ar zābaku novilkšanu un tik tad vari sēsties lidmašīnā.

Man noteikti jāatbrauc uz Pēterburgu vēl. Vasarā. Noteikti.

Gaidot savu bagāžu Kopenhāgenas lidostā, noskatos uz 2 maziem bērniem, kas nodarbojas ar to, ko pati vienmēr esmu vēlējusies – uzguļās uz bagāžas kustīgās lentas un vizinās, skaļi klaigājot savā starpā.

Kopenhagenā ir ļoti saulains, bet aukstāks kā domāju. Miķelis pa telefonu norādījumus, kā atrast vajadzīgo ielu, nopirkt metro biļeti un izkļūt no lidostas. Hostelis Sleep in Heaven izrādās liels, bet nav tik traki kā biedēja Vlads, man nav jāguļ 3stāvīgā gultā un liekas, ka te kurina. Esmu izmetusi nelielu loku pa centru Norreport gājēju – šopinga ielām, tur viss tā mierīgi, jo veikali ciet un pabos nav paspēts sadzerties.

Pēterburgas skati

25.03.2008. Pēterburga

Pirmo reizi dzīvē mēģinu mazgāt drēbes kafejnīcā-mazgātuvē. Tā atrodas pagrabiņā netālu no hosteļa, un par mazgāšanu un žāvēšanu prasa 230 rubļus. Te viss tāds nomīļots un nedaudz apdrupis, kā jau visa Pēterburga. Sienas nolīmētas ar skaistām fotogrāfijām, liekas kāds no īpašnieka draugiem ļoti ar to aizraujas, ir pat vecas klavieres ar svečturiem. Šeit pilns ar vecāko klašu skolniekiem, kas basto skolu, dzer jau kuro tēju vai alu un skatās šausmu filmas. Skaļi spriež par trash filmām un to kvalitāti un stilu, viena pat mani ieinteresē – 1995.gads, saucas Tank Girl, tajā spēlē Iggijs Pops un zīmēto filmas daļu autors ir tas pats, kas vēlāk zīmējis Gorillaz video klipus.

TANK GIRL

Ir tik jauki, kad pulkstenis ir tikai 11.30, bet viens jauneklis zvana mammai un stāsta, ka vēl drusku pamācīsies un ap 14.00 būs mājās. Bet gods, kam gods viņš kopā ar 2 draudzenēm pilda franču valodas mājasdarbus.

Pēcpusdienā virtuvē aizrunājamies ar hosteļa īpašniekiem – viņi ir 3, bet dzīvoklis, kurā tas atrodas pieder Bogdanam. Aņa [recepcijas meitene no Irkutskas] ierosina zavariķ Sibirskij čai, es viņai patīku, jo visu laiku atgādinu Žeņu – vienu jaunekli no Rumānijas, kas esot runājis tieši tā pat kā es. Arī dzīvojis diezgan ilgi hostelī un katru rītu vārījis visiem putru, bieži ģērbies gaiši zilās drēbēs, saplūstot ar virtuves sienām, un katru dienu stāstījis visādus interesantus atgadījumus.

Tagad hosteļa īpašnieki pašu spēkiem taisa paplašinājumu stāvu zemāk. Tur būšot galvenā recepcija un augšstāvā palikšot tikai istabas un telpas atpūtai. Uzprasījos, lai parāda – liekas būs labi, vienīgi daudz darba un tualete nejēdzīgā vietā, a viņi taisās atvērt jau pēc 5dienām 1. aprīlī. Nu tur vajadzētu cilvēkus piecpadsmit vai sarīkot subotņiku, iesaistot talkā visus hosteļa iemītniekus, lai paspētu līdz noteiktajam datumam.

Vakarā ir plāns aizdoties v Dom Kino – vecu Staļina laika kinoteātri, kur rāda labākas filmas un oriģinālvalodā ar subtitriem, kas šeit galīgi nav raksturīgi, jo lielākoties filmas tiek tulkotas un ierunātas balsīs. Aņa saka, ka 21.00 beigsies maiņa un viņa labprāt ietu ar mani kopā uz filmu „Roman de gare” 21.30

ROMAN DE GARDE

Pierunāju vienu no vācu meitenēm Evu nākt līdzi, jo, pat ja filma ir franču, būs tak par mīlestību, tur jau vārdus nevajag… Protams, ap 21.00 ierodas vesela grupa jaunu iemītnieku un mēs tik 21.25 tiekam ārā. Laukā griežas stiprs sniegputenis – purga , mēģinām noķert taksi, bet nesekmīgi, tad nu nekas neatliek kā skriet pa Ņevskij prospekt kādus 5 kvartālus. Skrienam un smejamies, skrienam un smejamies. Vējš pūš sniegu sejā visu laiku un uz filmu paspējam pēdējā brīdī. A filma protams ir skrējiena vērta un pats kinoteātris arī. To tagad rekonstruē un visapkārt stalažas, bet lielo vērienu var sajust tā pat. Atpakaļ ceļā gan ejam mierīgi, pārrunājam filmu un to, ka Evai tā jānoskatās vēlreiz ar vācu subtitriem, jo pat ja mēģinājām kaut ko tulkot, tas tā pat nav tas.

Sniegputenis ir mitējies.

24.03.2008. Pēterburga

Ar trešo reizi izdevās aiziet uz Krievu muzeju. Esmu iemācījusies pirkt vietējās biļetes – ņemam precīzu naudu, nostājamies aiz kāda vietējā, kasē sakām ”odin” [vienu]. Vairāk neko, jo tik kā sāc runāt, tā akcents momentā nodod. Šī metode strādā par 100%, un vēl nav pievīlusi.

A muzejs lielisks, no tiesas, sevišķi speciālās izstādes. Viena saucas „Padomju Venēra” – izstādīta plaša kolekcija ar plakātiem, gleznām un statujām, kas attēlo vairāk vai mazāk kailas sievietes. Viņas visas ir lielas, stipras un masīvas miesas būves. Man patīk gleznu sērija ”Metropolitēna strādnieces”, viņas attēlotas vaļīgos darba tērpos, turot rokās urbjus vai lāpstas. Uz ekrāniem rāda vecu krievu filmu fragmentus, kuros tiek kultivēts ķermeņa skaistums. Atpazīstu tik „Briljanta roku”, to momentu, kur blondīne mēģina nopārdot halātiņu, kas viņai mugurā, un beigās sauc: „Ņevinovataja ja! On sam prišol!” Otra izstāde veltīta Arhipam Khuindži. Izstādītas 100 gadus vecas gleznas ar dabas skatiem, kas ir tik niansēti uzgleznoti, ka brīžiem liekas pat ne kā fotogrāfijas, bet it kā uz tiem skatītos pa logu. Viņš savulaik draudzējās ar Mendeļējevu, to pašu, kas izveidoja ķīmisko elementu tabulu, un esot pārsitis visus rekordus krāsu nianšu noteikšanā.

Pēcāk man ir tikšanās ar Vladu, vienu no trim 5dien iepazītajiem jauniešiem, norunājam kādas 3 stundas no vietas un saēdamies suši „Japoškā” [Ņevskij prospekt]. Viņš vakarā brauc uz Helsinkiem, jo tur strādā un dzīvo jau 6 gadus. Tāds iespaids, ka viņi visi te nepārtraukti ceļo un ne jau tā, ka tik uz nedēļu, bet mēnešiem. Uz Ķīnu, Ameriku, Meksiku, par Eiropu jau nemaz nerunāsim. Piemēram, uzzinu, ka šķērsojot ASV un Meksikas robežu ceļš no Amerikas esot pilnīgi tukšs, savukārt otrā virzienā n-tās joslas pilnas ar mašīnām tik tālu, cik vien acis rāda. Šķiroties maināmies ar epastiem un man jautā, vai mans uzvārds „Putna” nav latviskojums uzvārdam Putins. Nu kas gan to būtu domājis!

Savukārt atgriežoties hostelī, atkal kārtējā Pēterburgas ainiņa. No vārtrūmes parādās jauneklis melnā mētelī un, iznākot uz ielas, no visa spēka met zemē savu mazo somiņu – naudas portfeli ar daudz nodalījumiem – un sāk lēkāt. Nav saprotams vai no prieka, vai dusmām. 2 vai 3 palēcienus izdarījis, viņš paceļ somiņu un nosvērti aiziet tālāk. Katrs solis atbalsojas ielā kā stepa dejotājam filmās.. laikam viņa apaviem  ir uzsisti dzelzs papēži.

23.03.2008. Pēterburga

Nu ja vakar visu dienu sniga, tad šodien viss kūst nost. Ir tik pat silts kā Rīgā un visur peļķes un žļurga. Izstaigāju visu Kolomnu – Pēterburgas vienu no vecākajām daļām, tā daudz pieminēta Puškina, Gogoļa un Turgeņeva daiļradē [tas ir teikums no ceļveža]. Tur vairāki parki, kas pilni ar jaunajām māmiņām ar bērnu ratiem, kā arī ar suņu saimniekiem un to mīluļiem. Viena kundzīte sauc: „Laima, Laima, idji sjuda!” un ienāk prātā, ka tas suns tā nosaukts dēļ Laimas Vaikules…šajā pilsētas daļā viss notiek bez steigas līdz kamēr tiec uz kādas lielās ielas, kur cilvēku pūļi atgriež tevi realitātē, ka esi lielpilsētā.

Ienak prātā aizbraukt līdz Mjuzikholam pēc „100gramiem kultūras”, kur it kā notiekot mūsdienīgākas izrādes, kas vēlāk izrādās ir mūzikli. Šovakar rāda Karali-Alni, bet kaut kā galīgi nevelk klausīties mūziklu un doma, ka vakarā varētu aiziet uz teātri, tiek atmesta.

Nosēžos nelielā kafejnīcā pie Mjuzikhola, pie viena no blakus galdiņiem sēž 2 ļoti koptas dāmas un runā par dzīvi. Vēroju tik vienu no tām, jo otra sēž ar muguru. Viņas dzer esspreso un konjaku un runā par mīlestību, un kas ir pa īstam svarīgi attiecībās, un, ja ir mīlestība, tad vienalga kas apkārt, un cik svarīgi, lai kāds rūpētos par tevi. Viņām abām ir pāri 40 varbūt vairāk, un tā sieviete, ko redzu, ir aktrise, tāpēc viņas zina par ko runā. Un arī man daļēji noklausoties sarunu ir bezgala interesanti. Pie cita galdiņa sēž sirms kungs ar dāmu, visu laiku kaut ko smieklīgu stāsta, jo dāma ķiķina vienā ķiķināšanā. Grasos jau doties prom, kad kungs piesēžas pie galdiņa un grib jau ko teikt, kad atgriežas viņa dāma un aizvelk šo prom aiz elkoņa. Vēlāk viņš panāk mani uz ielas un jautā, vai nevarot izlīdzēt – viņš jau vairs neesot jauns, cik tad viņam to iespēju.. un gribējis piesēst pie mana galdiņa, lai dāma kļūtu nedaudz greizsirdīga. Tas arī esot izdevies, un viņam nācies teikt, ka es esmu viņa māsa Sveta. Es varētu būt viņa visvisjaunākā meita, ne māsa, bet nu piekrītu iepazīties. Tātad mani sauc Svetlana, un dāma nopērk un uzdāvina ar hēliju pildītu sarkanu balonu „S Ļubovju”. Viņi pavada līdz metro, un man visu laiku nāk smiekli, jo kungs ik pa laikam jautā savai dāmai, vai rozā nav viņas mīļākā krāsa, jo viņa bezgala rožaini runā par augstākajām jūtām. Šķiroties pie metro viņš saka: ”naģejus vam ostanutsa samije horošije vospamenaņije o Peterburge” uz ko varu tik piekrist, ka samije, samije.

noklausītas sarunas

- Čem meņše ģevuška, tem boļše sumka.

- Istabā ir viens pāris, šķiet no ASV, un tā meitene ļoti labi runā krieviski. Vienu rītu puisis paziņo, ka viņam ir beigusies nauda, jo esot visu laiku viņai izmaksājis, uz ko reakcija ir: „kāds tu esi īgņa.”

- A čem vi zaņimajetes? Vaļajem duraka.

21.03.2008.Pēterburga

5dien aizdevāmies līdz Katrīnas pilij, kas pie Puškina. Tas nozīmē, ka brauc līdz metro galapunktam Maskovskaja, un tad staigā apkārt milzīgam laukumam un meklē kurā mikroautobusā [maršrutkā] iesēsties, lai tiktu tālāk. Aptaujā kādas 3 vecas kundzītes un tad jau viss skaidrs. Pils dārzi dotajā brīdī ir pilnīgi balti, statujas vai nu kastēs vai satītas lupatās kā tādas babuškas. Pils ir liela, bet ekskursija absolūti lieliska – ne par garu ne īsu. Dāma labākajos gados katrai zālei velta pavisam nelielu tekstu ar izteiksmīgiem žestiem un balss intonāciju norādot uz to, kas katram apmeklētājam tiešām ir jāpamana. Pati kulminācija protams ir dzintara istaba, kad ekskursijas vadītājas saviļņojums nāk pa visām porām, kad tiek saukti cipari un dzintara tonnas. Taču istaba izrādījās tieši tik liela, kā biju iedomājusies no grāmatām un TV pārraidēm.

Vakarā ar Annu un 2 puertorikāņiem aizejam paēst vakariņas. Nejauši trāpām lieliskā vietā Testo [maizes mīkla] ar pretenzijām uz itāļu virtuvi. Kontingents lielākoties vietējais, un apkalpošana ļoti jauka. Puertorikāņi mācās par juristiem. Viens tūlīt beigs, otrs pēc pusgada. Izbraukājuši visu pasauli un ir labi informēti par Eiropas savienību un pat kad Latvija tajā iestājusies. Ienīst amerikāņu zaldātus, bet ir absolūti laimīgi ka viņiem ir ASV pases. Smejās par to, ka visi krievi zina vārdu glamor [gļamurna] pat tad, ja nezin angļu valodu, jo angliski runājoši cilvēki tādu vārdu lieto izcili reti, un ja tomēr, tad tas norādot uz seksuālām minoritātēm.

Sarunājam, ka vakarā iesim dejot kaut kur, tik jāsagaida pusnakts, jo arī šeit ir 5diena ir 5diena. Hostelī tiek sarūpēti kokteiļi, un atkal visi mēģina atcerēties, kādus krievu vārdus tie zina un kur katrs bijis. Ir iespēja lielīties ar savu zemi, kur viss ir skaistāks un lieliskāks. Jautāt vai pie jums aug ābeles, un vai tev kādreiz bijuši gari mati, un ko tu domā par raibām zeķēm. Nevarētu teikt, ka sarunas izceļas ar lielu inteliģences koeficentu, bet tās ļoti uzlabo omu. Sanāk parunāt ar vēl vienu Aleksandru, kas strādā hosteļa recepcijā. Viņš atbalsta manu teoriju par to, ka viņiem visi Aleksandri, tā pat kā mums Mārtiņi, ir lieliski cilvēki. No latviešu vārdiem viņam patīk Rainers, kas vēlāk izrādās Renārs [dēļ Prāta Vētras], izstāsta viss kaut ko par Griškovecu, kurš raksta savā blogā katru dienu un atbild uz komentāriem, un viņam kopā ar PV jau ir viena skaista dziesma, kuru man noteikti atsūtīs.

Viens no puertorikāņiem [viņa vārds nav izrunājams] no sava drauga Maskavā noskaidro, ka mums jāiet uz „Arinu”, un Aleksandrs arī saka, ka varam droši iet, jo tur blakus viens pie otra ir kādi 4 klubi ar dažādu mūziku, ka varam izvēlēties jebkuru. „Arina”, kas man likās kā sieviešu vārds, beigās izrādās Arena [arēna] un tur prasa 1000 rubļus, jo esot japāņu dj. Protams, ka noskopojamies un ieejam blakus pa 200 „Achtung baby!” , kas savukārt ir tāds mūsu Pulkveža un īru paba krustojums, kur skan tāda mūzika, kā pie mums 5 gadus atpakaļ. Atmosfēra toties ir lieliska, kaut deju zāles tur nav, visi danco pie bāra un kāpj uz galdiem. Sanāk iepazīties ar 3 draugiem, kas priecājas par manu akcentu un izklaidē ar saviem ceļojumu stāstiem, vienīgi sabaida par hosteļa izvēli Kopenhāgenā – tur būšot jāguļ 3 stāvu gultā un esot baisi auksti.

Tikmēr puertorikāņi ir notinušies [nākamajā rītā uzzinu, ka esot izsviesti ārā, jo vienam esot ieliets dzēriens sejā un viņa temperaments izpaudies dūru cīņā], a mēs aizejam līdz „Fidel”, tur ir drausmīgākā tualete, kādu Pēterburgā esmu redzējusi, bet kārtējo reizi pārsteidz jaunkundzes, kas ļoti rūpīgi papildina savu make up 5.00 no rīta, it kā nezinātu, ka visa viņu mērķauditorija jau kopš 3.00 vairs to neredz un viņas būs skaistas jebkurā gadījumā..

Vēl es ģībstu no Pēterburgas jauniešu labajām manierēm, ka deju beigās skūpsta roku, kā pateicību par labo vakaru.

20.03.2008. Pēterburga

Sasodīts, Tomam būs izrādījusies taisnība, ka tikt pie interneta ceļojuma laikā nav nemaz tik viegli. Hostelī var pārbaudīt tikai e-pastu un draugus. Nevar ne lejupielādēt, ne iekšā ko ielikt. Mēģinu jau otro kafe ar wi-fi, nekas nesanāk. Pirmajā internets nestrādā vispār, otrajā it kā pieslēdzas pie tīkla, bet nekas nenotiek. Skaips un gtalks klusē. Sasodīts!

Biju aizgājusi uz Petropavlovskuju krepasķ. Ir doma rīt saģērbties siltāk, jo, lai arī peļķes visapkārt, liekas, ka vismaz -10 grādi. Tā sala pilna ar visvisādiem muzejiem par Pēterburgas izcelšanos. Gandrīz centrā nolikta plikpauraina Pētera I metāla statuja, kurai tūristi spodrina labās rokas rādītājpirkstu, laikam jau var ko nebūt vēlēties. Viens slīpacains jauneklis jautāja gidei – kāpēc viņam nav matu? Uz ko atbildēja, ka šis valkājis parūku.

Par melnajām volgām. To ir diezgan daudz un izskatās cēli, pat nedaudz atgādina angļu mašīnas. Redzēju vienu pie Ermitāžas ar melnu numuru un baltiem cipariņiem 9999. Izpūtēj gāzes gan tādas, ka ziedi blakām neuzziedēs, bet liekas, ka te visām mašīnām tā. Ņeva ir tik pat plata kā Daugava, tik tiltu vairāk. Tie visi ir pelēki noputējuši, un iet tiem pāri ir kā ienirt gāzu baseinā.

19.03.2008. Pēterburga

Šodien šturmēju Ermitāžu kopā ar vācu meitenēm. Tur tiešām var staigāt un staigāt – Rembrants, Rūbens, Gogēns, Monē, Renuārs, pāris Pikaso, vesels lērums ģenerāļu un Pētera I, par antīkajām statujām un āzijas mākslu pat neko neiepīkstēšos. Ceļvedī rakstīts, ja pie katra mākslas darba skatoties pavada 1 minūti, ir vajadzīgi 5 gadi, bet iespējams viņi skaita katru piespraudi un monētu. 5 gadi netika pavadīti, bet nu 5 stundas gan, ieskaitot kafejnīcu.

Esmu dabūjusi savu reģistrāciju – esmu reģistrēta „Ģosķinnaja kompaņija”Paļmira””, lai arī kur tas būtu.

Bet nu Pēterburgai ir savas īpatnības, piemēram, kāpņu telpas. Vienas ēkas vienā kāpņutelpā var būt gan galvenais pasts, gan juristu kantoris, gan tūrisma aģentūra, gan hostelis, pluss to noteikti remontēs un noteikti ļoti ilgi. Pēc normālām ieejas durvīm sekos mazas dzelzs durvis ar košām uzlīmēm „skidki”. Vai arī tas, ka krievu sievietēm mati saņemti ar biezajām matu gumijām – no auduma vai vienkārši pūkainām. Īpatnēji, ka jau otrajā vietā man kafejnīcā, servējot galda piederumus, dakša tiek nolikta kājām gaisā.

Vakarā staigājot pa ielām viens pēc otra uzrodas restorāni un bāri ar kuriem lasīts ceļvedī. Ietrāpīju Hemingveja Bārā [Lomonosova 3]. Pie ieejas stāv sulainis – vecs onkulis ar sirmām ūsām kā ģenerālim, viņš arī garderobists. Nolieku mēteli un man saka – kaut kā šovakar tikai meitenes pie mums nāk.. možno padumaķ 8.marta.. sasodīts! nodomāju, bet restorāns izrādās solīds – viss tumšos toņos un melnā kokā. Varētu teikt, ka pat pārāk smalks priekš kubiešu bāra, nav ne noberztas krāsas, ne nolauztu galdiņu stūru. Bārmenis saka, ka tas tāpēc, ka jauna vieta ,tik pusgadu veca, un, lai es noteikti pamēģinu aiziet uz Fidel vai Dacha[Dumskaja9], tur gan mēdzot būt face control, bet pārpildīts esot katru dienu. Ja man kādreiz būs dēls , noteikti došu vārdu Aleksandrs, tā sauc arī bārmeni, kurš šeit gan esot tikai otro nedēļu, atbraucis no Murmanskas, tāpēc neko daudz ieteikt nevarot. Viņš meinstrīmu neklausoties, patīk džezs, regejs un hip hops, kā arī Berry White. Restorāns- bārs šovakar tāds patukšs, 5dienas un 6dienas esot īstās dienas ar dzīvo mūziku un tā, bet virtuve lieliska. Pati ēdu gan tik zupu, bet tas ēdiens citiem galdiņiem izskatījās olallā, un deserti… miljons ne deserti. Dodoties prom novēlu bārmenim jauku vakaru, viņš atteic – večer uže horošij.. un garderobes onkulis eleganti pārliecas pāri garderobes letei, lai palīdzētu uzvilkt man mēteli, liekas man šī pilsēta patīk no dienas, jo vairāk.

18.03.2008. Pēterburga

Hostelis „Cuba” izrādījies tīri jauks, lai arī bildē likās greznāks.. toties recepcijas meitene izskatās pēc mongolietes-ķīnietes [kā vēlāk izrādās no Irkutskas]. Runā visādās valodās un liekas atceras katru, kas šeit apmeties. Varbūt tās ir iemaņas, bet šobrīd tas liekas bezgala patīkami.

Esmu ielikta „brūnajā” istabā, jo tai sienas tādā krāsā, un man ir kaimiņos ir 2 vācu māsiņas. Viena ir Anna, kas labprāt runājās, un man ir iespēja patrenēties angliski. Runāju es ne visai, bet viņa visu saprot un saka, ka nav tik traki.

Reģistrācija. Tā ir vajadzīga, tāpēc tiku aizsūtīta uzmeklēt pasta nodaļu uz Ņevskij Prospekt, kur visu nokārtošot, bet nonākot tur, neviens nemaz neraujas mani piereģistrēt. Prasīju sargam, ko man darīt – ieteica ieiet un mēģināt blakus durvīs. Uzkāpjot līdz 4 stāvam, pa ceļam ielienot 2 mistisku kantoru telpās, nokļūstu juridiskā kantorī, kas mani ir gatavi reģistrēt pa 500 rubļiem. Rīt 18.00 jāiet pakaļ. Cerams, ka viss būs labi.

Vakariņoju Venta ieteiktajā kafejnīcā – restorānā „Idiots” [Naberežnaja reki Moika 82]. Nezinu, kā tā izskatījās, kad viņi tur bija, bet tagad notiek fasādes kapitālais remonts, un tikai neliela izkārtne uz stalažām liecina, ka esmu nokļuvusi pareizajā vietā. Lai vai kā, tā pat jākāpj puspagrabā un aizkari ir ciet. Pasūtot ēdienu automātiski nāk klāt „kompļimenti” – 50g degvīna. Ņemot vērā, ka pasūtīju alu klāt varavīksnes forelei, sanāk kombinācija labākajās krievu tradīcijās, bet tā vietai nav ne vainas, ir jau garšīgi, vienīgi kādi 80% apmeklētāju ir tūristi [kafejnīca ar slavinošu aprakstu ir ceļvedī „St.Peterburg in your pocket”, tas daudz ko izskaidro]. Bet nav ko raukt degunu, jo, lai arī labi runāju krieviski, man ir tūristu vīza.